24.12.13 ( 09:36 )   |   Pievienoja: Elizabete Viļuma   |   Raksts skatīts 1487 reizes   
NEWS IMAGE

Mani pirmie Ziemassvētki!



Šogad Ziemassvētku laiks nav tik balts kā ierasts. Zemi neklāj balta sniega sega un pēc eglītes nav jābrien pa dziļām kupenām. Lai izjustu svētku baltumu jābrien atmiņu kupenās, kur Ziemassvētki bija visbaltākie.

Manas dzīves visbaltākie Ziemassvētki ir bērnībā, tālajos astoņdesmitajos, kad cilvēcei nebija svešs vārds deficīts un televizorā reklāmu vietā ik pa laikam rādīja onkuli ar iezīmētu ,,karti,, uz pieres.

Tie bija visbaltākie svētki ne tāpēc, ka apkārt bija bieza sniega kārta un pamatīgs sals, bet tāpēc, ka mājās notika dažādas burvestības.

Virtuvē, dzirnaviņās, kurās svētku reizēs tēvs mala kafijas pupiņas- tika ražots saldens sniegs- balts pūdercukurs. Saldeno sniegu segās tika ietīti tikko no cepeškrāsns izņemti pildīti āboli, cepumi, piparkūkas...Sešgadīga bērna roķeles šajā saldajā sniega kamzolī iemanījās ietērpt arī asins desas, cūkas cepeti un štovētus kāpostus...un dusmas pārņēma ikreiz, kad garām svētku galdam ejot, manīju, ka baltais kamzolis nemanot pazudis. Mērķtiecība tos vairākkārt ietērpt, šajā sniega baltumā- nelīdzēja....tas tik un tā izkusa.

Vienīgais mierinājums par neizdevušos gaļas ēdienu iepūderēšanu bija vecāku paziņojums, ka šovakar brauksim uz pili. Karalim piedzimis princis un mūs uzaicina to aplūkot. Toreiz, baznīcas sauca par pilīm un man pat prātā nenāca apstrīdēt vecāku teikto, jo baznīca līdz tam brīdim man bija kaut kas svešs. Un tikai vēlāk apzinājos, ka uz to brīdī pat aizliegts.

Vecāki gatavojās braucienam pa sevim, es , protams, pa sevim.
Kabatās iebāzu cepumus un prātoju kā mazajam princim aizvest ceptu ābolu tērptu baltajā saldajā sniega segelē. Paņemt ābolu līdzi nebija nekādas problēmas, problēma bija atrast tam iepakojumu. Vecākiem izstāstīju savu nodomu, taču palīdzību nedabūju. Māte centās ieskaidrot, ka princis vēl maziņš- neko neēdīs. Taču bērnam, laikam, bija labāk zināt, kas ēd, ko ēd un kad ēdīs.

Paslepus noplēsu avīzes stūrī no laikraksta svešajā mēlē ,,The Moscow new,, ( tā laikam sauca), ko mamma lasīja no pirmās lapas līdz pēdējai un bija diskusiju avots ne tikai maniem vecākiem, bet arī kaimiņiem, draugiem un dažreiz arī bērniem, kad gaidījām kaut kādas, neizprotamas pārmaiņas, ietinu tajā skaisto ābolu, palīdzēju tam ieņemt vajadzīgo formu, lai ielīstu kabatā un lieta bija darīta- princim svētki garantēti.

Uz pili braucām ilgi, kā pasakās aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņām jūrām, paspēju pat baltajos ratos, ko sauc par Žiguli - nosnausties.

Pils bija tiešām sevis cienīga. Augsti griezti, skaisti krāsaini logi, lielas smagas durvis...tikai prinču un princešu tur neredzēju. Ne skaistu greznu kleitu, ne bagātīgi klātu galdu, nekā no tā, ko mēdza vecāki man lasīt pirms miega par pilīm.

Atmiņā spilgti palika ērģeļu skaņas, tās gan skanēja šai skaistajā pilī debešķīgi un bija kaut kas no tā, ko gaidīju no pils apmeklējuma. Cerēju, ka nu tagad iznāks dejot princeses, bet nekā. Līdz ar ērģeļu skaņām pilī ienāca karalis - pavecs vīrelis, gaišā apmetnī ar dažiem paveciem pavadoņiem.

Karalis runāja ilgi un nesaprotami. Tēvam raustīju aiz piedurknes un visu laiku jautājumu, ko karalis saka. Tēvs atbildēja, ka mājās izstāstīs karaļa stāstīto pasaku. Pavēroju visapkārt, ka pilī nav bērnu, karali klausījās galvenokārt vecenītes un vecīši un man kļuva pavisam neomulīgi.

Pēkšņi, kāda no vecenītēm mani satvēra aiz rokas un mērķtiecīgi veda uz priekšu. Mātes skatiens mani pavadot, neliecināja par briesmām, tāpēc droši kustējos vecenītei līdzi. Beidzot tiku atvesta pie mazā prinča. Mazais princis gulēja šūpulītī starp salmiem, blakus stāvēja aitiņas un daži cilvēki. Visi nekustīgi, nodomāju noburti. Tagad bija jāatdod princim cepumi un ābols...Bet kā lai to izdara, ja vecā večiņa visu laiku blakus? Pēkšņi, visi pils ciemiņi notupās ceļos un nolieca galvas zemē, tas mirklis bija pienācis, kad nevienam nemanot, varēju atdod princim savas dāvanas.

Vecenīte piecēlās, paņēma aiz rokas un atveda atpakaļ. Kamēr skanēja ērģeles un vecenīšu izpildījumā dziesmas, manu prātu aizņēma pavisam kas cits. Sākās īsta panika, atcerējos, ka ābolu neiztinu no avīzes un noliku pārāk tuvu aitai, kura varētu ābolu apēst.

Ar acīm meklēju labo vecenīti, lai varētu vēlreiz aiziet pie prinča, bet vecenīte bija kā zemē iekritusi. Manu nemieru pamanīja vecāki un visu laiku kušināja. sakot, ka drīz vien brauksim, taču man šie vārdi tikai uzdzina lielāku nemieru.

Karalis beidza runāt, ērģeles apklusa.....visi devās no pils projām. Tēvs, redzot manu skatiena virzienu, saprata, kurp jāiet. Ceļā viņš satika paziņu un sāka tērzēt, bet es varēju mierīgi izdarīt to, ko iecerējusi. Par laimi aita nebija apēdusi ābolu, kuram avīze bija pielipusi tā, ka nenoņemt...starp ābolu un aitu noliku aizgaldas fragmentu un biju laimīga.

Kamēr bijām pilī -piesniga bieza kārta sniega un braukšana bija vēl gausāka nekā braucot uz pili. Vairākas reizes nācās apstāties, jo kaut kas vārījās. Kas vārījās man nebija ne jausmas, jo manas domas kavējās pie apburtā prinča un ābola....

Pārbraucot mājās svētki turpinājās. Sniega karaliene bija parūpējusies par īstiem Ziemassvētkiem- pārraujott elektrības vadus, tāpēc visā mājā tika iedegtas sveces, kurējās krāsns....pie svētku galda tika aizdegtas sveces eglītē...degot brīnumsvecītēm tēvs dziedāja visskaistāko Ziemassvētku dziesmu ,, Circenīša Ziemassvētki ,,....



Kādu dāvanu vecāki, tieši tajos Ziemassvētkos man bija paslēpuši zem eglītes, es neatceros, tas nav palicis atmiņā, taču šīs atmiņas par balto saldo sniegu, pils apmeklējumu un sveču smaržu pilno istabu kā vissmalkākais juveliera gravējums man ir iegravējies sirdī un atmiņā. Ik reiz, kad skan circenīša ziemassvētķi nāk atmiņā bezrūpīgā bērnība un ietērpot cepeškkrāsnī ceptus ābolus Ziemassvētku baltajā saldajā sniegā -nāk atmiņā vecāku prasme dāvāt bērnību.

Tagad, Ziemassvētku baltajā saldajā sniegā, ābolus ietērpj pašas bērni. Zem eglītes noslēpušās dāvanas. Kas būs tas, kas paliks bērniem atmiņās no viņu baltākajiem Ziemassvētkiem rādīs laiks, taču vissmalkākajam atmiņu gravējumama būtu jābūt ne no mantām, kuras noslēpušās zem eglītes, bet gan no mūsu kopīgi pavadītā laika šajos svētkos..,,

Patīkamu ceļojumu, katram uz saviem baltākajiem Ziemassvētkiem!



Mājas lapa aglona.net šogad arī svin savus pirmos Ziemassvētkus. Saviem lasītājiem, novēlam gaišus un svētīgus šos svētkus! Piešķiriet šiem svētkiem savu baltumu ar uzmanību, mīlestību un laika veltījumu vienam pret otru. Atrodiet tās vērtības, kuras Jūs uzticētu atmiņu gravētājam iegravēt Jūsu sirdīs un atmiņās, par spīti tam, ka zemi neklāj baltā sniega sega......

PRIECĪGUS ZIEMASSVĒTKUS!








  Pievienoti 7 komentāri | Pievieno komentāru


Kopā ir pievienoti [ 7 ] komentāri